Embedded Files
Buses
Buses
Busenbergu dzimtas mājas Matkules pagastā (1767.gadā reģistrēts ieraksts baznīcas grāmatā).
Atrodas uz Imulas upes stāvkrasta, pusversts attālumā no Buses pilskalna, tuvāk pilskalnam neļāva būvēties toreizējā valdīšana.
Par 13. jūlija Svētkiem Busēs – šeit.
Buses (Matkules) Kuršu pilskalns
Buses (Matkules) Kuršu pilskalns
56.992104 22.603846
Apraksts: Buses pilskalns iekļauts 50 populārāko valsts nozīmes dabas mantojuma pieminekļu sarakstā.
Tas ir piecpakāpju pilskalns, kas uzskatāms par vienu no senās Kuršu zemes Vanemas politiskajiem un ekonomiskajiem centriem. Pilskalna plakuma izmēri 50x25m, augstums 27m, kopējais garums ap 200m (ar priekšpilsētas terasi). Šis pilskalns kopā ar Kandavas un Čāpuļu pilskalniem iekļāvies mūsu senču stratēģiski svarīgo nocietinājumu sistēmā.
Pilskalnu 1922. gadā apsekojis un uzmērījis Ernests Brastiņš (skat zīmējumu blakus). Arheoloģiskie izrakumi (Eduarda Šturma vadībā 1937.g., Ēvalda Mugurēviča vadībā 1965.g.) liecina, ka tas apdzīvots pirms vairāk kā 3 tūkstošiem gadu, kā arī 10.-14.gadsimtā.
Pilskalna centrā mūsdienās izveidota uguns kulta vieta, kas iezīmēta ar trim no akmeņiem izliktiem apļiem un rituālu ugunskura vietu vidū.Uzkāpjot pilskalnā, skatienam paveras lieliska ainava uz straujās Imulas upes ieleju, kas no trim pusēm ieskauj pilskalnu, bet līdzās pilskalnam atrodas trīs bedrīšakmeņi (divi no tiem atrodas blakus, bet trešais pretējā pilskalna nogāzē).
Teika stāsta par ganiņu, kurš pie pilskalna ganījis govis. Ik dienu no tā parādījusies daiļava, kas ganiņu cienājusi ar gardiem ēdieniem un teikusi, ka tad, kad viņš būšot sasniedzis 15 gadu vecumu, nogrimusī pils pacelšoties virs zemes un viņš kļūšot par ķēniņu. Tikai nevienam neko neesot brīv stāstīt. Taču mājiniekiem licies savādi, ka ganiņš mājās neko neesot ēdis. Šie likuši puiku nopērt, un zēns izstāstījis par daiļo viešņu. Nākamajā dienā daiļava ganiņam gauži raudājusi, bilstot, ka tai vēl bijis 100 gadu jāpavada pazemē, bet tagad tur būšot jāmīt tūkstots gadu.
Par dabas krāšņumu Buses pilskalns apbalvots ar diviem Eiropas kultūrvēsturiskā mantojuma karogiem, kas apskatāmi mājā "Buses" un kur ilgus gadus saimniekoja Kārlis Busenbergs (1928–2010). Tagad dzimtas īpašumu turpina apsaimniekot dēli Ivars un Jānis Busenbergi.
Kādreiz Kārlis Busenbergs zināja stāstīt, ka tūrisms esot aizsācies tieši Busēs, jo dzimtas īpašumā ir Viesu grāmata, kas aizsākta 1911. gada 16. jūlijā.
Imula ir viena no krāšņākajām Abavas kreisā krasta pietekām un ieskauj Buses pilskalnu. Upes ielejā atradīsiet daudz retu un ne tikai Latvijā, bet arī Eiropā aizsargājamu augu un dzīvnieku sugu. Imulas upe ir strauja, maza, bet bagāta ar zivīm. Tajā dzīvo sapali, līdakas, asari, raudas un citas zivis.
Ieteikums: Buses pilskalns ir viena no skaistākajām skatu vietām Abavas senlejas dabas parkā un tāpēc aicinājums ikvienam ievērot Ministru kabineta noteikumus un nepārvietoties pilskalna teritorijā ar mehāniskajiem transporta līdzekļiem. Tas kaitē ne tikai šim unikālajam arheoloģijas piemineklim, bet arī tā pakajē augošajiem retajiem augiem.
Ir saglabājies ieraksts no Monas 2002.gada 24.jūnija ekspedīcijas uz Buses pilskalnu ar Kārļa Busenberga (1928–2010) stāstu par pilskalna vēsturi.
Un vēl kādi stāsti:
Un vēl kādi stāsti:
Apmetnes vieta vai pilskalns
Apmetnes vieta vai pilskalns
Matkules jeb Buses pilskalns ir arheoloģiski pētīts pilskalns. Tas atrodas netālu no "Busu" mājām, Imulas upes krastā. 19.gs. pilskalnu pētīja un uzmērīja vācu zinātnieks A.Bīlenšteins, 1922.g. - pilskalnu pētnieks E.Brastiņš. Vēlāk pilskalnu fotografēja arheologs R.Šnore. Pilskalna R nogāzē 10 soļus no Imulas atrastas bronzas senlietas. 1937.g. arheologs E.Šturms, veicot arheoloģiskos izrakumus, pilskalnā atrada ap 40 trauku lausku, dzīvnieku kaulus (arī āža ragus) un senlietas: dzīvnieku zoba piekariņu, galodu, dzelzs uzgali, dzelzs sārņus, aproces, gredzenus un pakavsaktas. E.Šturms izteica minējumu, ka te varētu būt bijusi ziedojumu vieta ar ziedojumu bedrēm. 1965.g. arheologs E.Mugurēvičs ieguva 138 senlietas, 657 māla trauku lauskas. Pilskalna kultūras slānis ir 0,2-1,8 m biezs, lielāka apdzīvotības intensitāte novērojama pilskalna malās. Pilskalna ZR malā atradusies senpilsēta. Atklātas divas iedziļinātas celtnes vietas. Celtnes būvētas stabu konsktrukcijās. Tās apjozusi koka sēta. Šajā vietā atrastas švīkātās keramikas lauskas neparasti lielā daudzumā un dažādas senlietas, pēc kurām arheologi secināja, ka pilskalns apdzīvots jau 1.gt.p.m.ē. un m.ē.sāk., kā arī vēl 10.-14.gs. Pēdējā apdzīvotības posmā pilskalnā mitinājušies kurši. Kādā celtnes vietā atrasti tauru ragi, kurus parasti kurši lietoja kā ziedojumu, liekot tos mājas pamatos. Atrastas arī kuršu rotaslietas: riņķa saktas, pakavsaktas, spirālītes, vairoggredzeni, dzelzs naži, īleni, atslēgas, vērpjamo vārpstu skriemeļi, stopa bultu gali, bronzas krustiņi un māla trauku lauskas. Netālu no senpilsētas atradušies divi kulta akmeņi. Vienu sauca par priestera akmeni, jo no tā kāds svētnieks senatnē uzrunājis tautu. Otru sauca par ziedojumu akmeni, jo uz tā dedzināti ziedojumi. 10.-14.gs. pilskalns kopā ar senpilsētu bijis viens no lielākajiem Kursas politiskajiem un ekonomiskajiem centriem. Pilskalnā atradušās vietējo amatnieku - kalēju,rotkaļu un podnieku darbnīcas. Blakus Buses pilskalnam atrodas Upuru (Lūgšanas) baznīckalns, kur cilvēki gan nav dzīvojuši, bet kur bijusi sena kulta un sapulču vieta, un Čāpuļu (Cikuntes) pilskalns, kā arī Piltiņkalns. Arī pēdējos divus pilskalnus senpilsētas iedzīvotāji, domājams, izmantojuši par sapulču vietām. Tiem vispār nav būtiskas nozīmes, jo te nav atrastas senlietas. Mūsu ēras sākumā šo pilskalnu, tāpat kā Tukumu, gan apdzīvojuši lībieši. Pats Matkules nosaukums cēlies no lībiešu vārda matt, kas nozīmē apbedīt, un kula - ciems. Rakstiskajos avotos Matkule pirmo reizi minēta 1230.g. - locus Matecule un 1231.g. - villa Matichule Alnas Balduīna līgumā ar krustnešiem. Teika stāsta, ka reiz ganiņš pie Buses pilskalna ganījis govis. Ik dienas no pilskalna pacēlusies daiļava, kas ganiņu cienājusi ar gardiem ēdieniem un dzērieniem. Viņa teikusi, ka tad, kad viņš būšot 15 gadus vecs, nogrimusī pils celšoties virs zemes un viņš kļūšot par ķēniņu. Tikai nevienam nedrīkstot to stāstīt. Bet mājniekiem licies savādi, ka ganiņš mājās vairs nekā neēdis. Tie viņu pēruši, līdz zēns izstāstījis par daiļavu un tās gardajiem ēdieniem. Otrā dienā daiļava raudādama parādījusies ganiņam un teikusi, ka simt gadu tai bijis jāpavada pazemē, bet viņa nepaklausības dēļ būs tur jādzīvo vēl tūkstoš gadu.
Informācijas avoti: Rakstu krājums. Tukuma novada kultūrvēsture II - Tukuma muzejs, 1997.,4.-5. lpp.
Adrese: No www.pilis.lv
"Pilskalns" pie Matkules muižas
"Pilskalns" pie Matkules muižas
Ernests Brastiņš, Latvijas pilskalni, I. Kuršu zeme, 1923.gads, 52.lpp. (Pilskalna karti skatīt augstāk)
Matkules pilskalns (no J.Urtāna grāmatas par Latvijas pilskalniem)
Matkules pilskalns (no J.Urtāna grāmatas par Latvijas pilskalniem)
Adrese: Kurzeme - Kandavas novads
Koordinātes: N56° 59.481 E022° 36.204
Viens no senās kuršu zemes Vanemas centriem. Ap 200 m garajā un 30 m platajā pilskalnā ir vairākas labi izteiktas terases. Arheoloģiskajā izpētē secināts, ka tas izmantots kā apmetnes vieta divos apdzīvojuma periodos - pirms 3 tūkst, gadu, kā arī 10.-14. gs. Pilskalns ir izcili ainavisks, no tā paveras lieliski skati uz straujās Imulas ieleju. Upe no trim pusēm ieskauj pilskalnu, kas veido augstu pussalu.
Matkules pilskalns, kas saukts arī par Buses pilskalnu, atrodas 1 km uz Z no bijušās Matkules muižas, Imulas upes labajā krastā, 300 m uz DR no Busu mājām. Pilskalns izvietots ap 200 m garā un 25 m augstā zemesragā, ko ieloko Imulas upe. No dabas neaizsargātākā Z puse nocietināta ar diviem grāvjiem un līdz 4 m augstu valni.
Arheoloģiskajos izrakumos (vadītājs Ē. Mugurēvičs, 1965) pilskalna 25x50 m lielajā plakumā konstatēts līdz 1,8 m biezs kultūrslānis, kurš attiecas uz I g. t. p. m. ē. un vēlo dzelzs laikmetu. Ap 6 m zemāk par plakumu situēta ap 40x60 m liela priekšpils, bet uz R un Z no pilskalna atrodas vairākus hektārus liela apmetnes vieta. Priekšpilī konstatēta tikai vēlā dzelzs laikmeta apdzīvotība, bet apmetne apdzīvota, sākot ar m. ē. I g. t. otro pusi.
Pilskalna tiešā tuvumā atrodas vēlā dzelzs laikmeta kuršu ugunskapi un Baznīcas kalns - sena kulta vieta, pilskalna pakājē konstatēti vairāki bedrīšakmeņi. Domājams, ka Matkules pilskalns saistāms ar 1230. gada kuršu zemju dalīšanas dokumentā minēto ločus Matecule.
Pilskalna austrumu un dienvidu malu, veidodama ainavisku loku, apskalo Imula. Upes ieleja šajā posmā ir krāšņa, dziļa ar kraujiem krastiem. Pilskalna dienvidu galā, itin tuvu Imulas ietekai, naski jo naski uz upi steidzas dzidrs, skaļš un runīgs avotiņš. Senatnē tas esot dēvēts par Svētavotu. Kalna rietumu malā redzami trīs pelēči: vienam dots Priestera, otram - Ziedojumu akmens vārds. Ir jauka teika par skaistu zelteni, kas iznākusi no pilskalna, apmīļojusi un pacienājusi izsalkušu ganiņu – bārenīti.
KURZEMES ŠVEICĒ – Ekskursanta piezīmes
KURZEMES ŠVEICĒ – Ekskursanta piezīmes
Jānis Jaunsudrabiņš, Kopotu rakstu 14.sējums, Ceļojumu apraksti. Iespiests “Jaunākajās ziņās” 1932.gada 10.jūnijā
Zemes gabaliņš starp divām vecām, sarkanjumtainām pilsētiņām, starp Kandavu un Sabili, ir apciemošanas vērts. Nekur citur Latvijā neredzēsiet tik slaidi liektu līniju, sevišķi no kalniem raugoties, kā šeit. Un, ja jūs, atstājuši Abavu, nokļūsiet Imulas krastos, Matkules viesmīlīgajās Busēs, tad neviļus iesauksaties:
«Tas nav vairs mūsu vienmuļais dabasskats – tā patiesi ir Šveice!»
Es šoreiz esmu kādas sairušas mākslinieku ekskursijas dalībnieks. Mūsu ekskursijai uz Kurzemes Šveici vajadzēja notikt ērtā autobusā. Bet, kad noliktajā rītā Rīgā ieradāmies sapulcēšanās vietā visi trīsdesmit cilvēki, tad atrodam autobusu tikai astoņpadsmit personām. Nu cits nekas neatliek kā doties ar vilcienu vismaz līdz Kandavai. Un mēs viss bars devāmies uz dzelzceļa staciju. Bet, kad nonākam stacijā, tad no lielā ekskursantu pulka ir atlikusies tikai puse. Tas apstāklis, ka atpakaļ var tikt tikai otrā rītā, vēl tos pašus atlikušos sabiedē, un mēs paliekam vairs tikai seši. Seši līdz Kandavai. Bet, kad augšpus pilsētiņas apsēstamies zālē, kur zem kājām cilpu cilpām lokās Abava un tālumā guļ zili sili, bet saule silda tik silti, ka jāmet nost visi siltākie apģērba gabali, tad nevienam vairs negribas tālāk doties. Skaistā skata un avota ūdens diezgan atdzērušies, mākslinieks Rubis un «Mazā ganiņa» autors Kronenbergs līdz ar kundzēm ceļas un steidzas atpakaļ uz vilcienu, lai vēl pievakarē tiktu mājā. Nu mēs paliekam ar Jāni Ansonu divi vien. Vai nu mēs vairs esam ekskursanti? Esam vienkārši ceļagājēji.
Par laimi, līdz tuvākajam tiltam mūs pavada Kandavas pamatskolas pārzinis Veinbergs — filozofs un labs Latvijas floras pārzinātājs. Tā esam vismaz trīs. Ejam un runājam par senatni un par tagadējiem laikiem, par retiem stādiem, par odzēm un mēslu vabolēm, kuras, pēc manām domām, izmirst. Tas nu nav visai pieskanīgs temats skaistajai apkārtnei, bet sarunājoties cilvēki parasti aizklīst tur, kur nevajag. Kad atvadāmies, Veinbergs mūs vēl brīdina no nikna vērša, kas dažus gadus atpakaļ viņam dzinies pakaļ pusotra kilometra pa Amulas gravu, un novēl laimīgu ceļu. Ja mēs līdz vakaram nesasniedzot Sabili, kur ir viesnīcas, tad lai guļot nakti Kalnamuižas dzirnavās. Tur esot paradīze.
Nu mēs turamies gar Abavas kreiso krastu pa kājceliņiem šā un tā. Ceļā gadās iet kādai sētai cauri, kur klētī dzied bēdīgu dziesmu. Pilns pagalms pajūgu. Netālu kapsētā zvana. Izskrien noraudājusies sieva un apsauc suņus. Tad nāk Baltais krogs un Velna ala. Skan jautra dejas mūzika. Tā ir zalumballe. Jaunieši steidzas pa ceļiem un pa tekām gan kājām, gan ar riteņiem. Tāda ir pasaule — vienmēr un visur. Pievakarē esam skaistajā Amulas gravā. Te ir dzirnavas, kur varētu palikt nakti. Bet, tā kā paša dzirnavnieka nav mājā, tad par to neminam ne vārda. Tikai paprasām, cik tālu varētu būt līdz Busēm, kas nu ir mūsu ceļamērkis, jo tur Ansons jau kādreiz bijis un atradis siltu uzņemšanu. Nu ejam kalnup. Vēl pa labi aizliecas uz Sabili Abavas leja, zilgani mirdzoša un silta. Tad mūs apņem plašs līdzenums. Ne vēsts vairs no tā dabas krāšņuma, kas palika aiz muguras. Ir tikai auglīgi tīrumi, pļavas, birzes, alksnāji, ziedošas ābeles un lielas, vecas sētas smagiem jumtiem.
Kad nokļūstam Busēs, saulīte jau tuvu rietēšanai. No Amulas esam aizvirzījušies līdz Imulai. Abas šīs upes ir tā noslēpušās, ka tikai uz krasta vari tās ieraudzīt. Viņas dziļi iegrimušas līdzenumā. Amula, cik to dabūjam redzēt, ir kokiem apaugusi līdz 1ejai, šaurā gravā. Imula pie Busēm vijas pa dziļu leju kā mirdzoša zivs, te iespriezdamās vienā pakrastē, te otrā. Krāšņi koki, vēl pavasara raibā zaļumā, sedz stāvos krastus, kas dienvidu pusē hercoga Jēkaba laikos bijuši apstādīti ar vīna kokiem. Busenbergs, mājas saimnieks, stāsta, ka vīnogas un vīns viņos laikos tikuši pat izvesti no Kurzemes. Šos vīna stādus, kas aklimatizējušies, gadusimtus augdami zem klajas debess Kandavas un Sabiles apkārtnes piegāzēs, Busenbergs ieaudzējis savā dārzā. Viņš var pacienāt ciemiņus ar savu vīnogu vīnu, kas ir brīnišķīgs. Stādus pavairojot, viņš cer ar laiku apstādīt visas Imulas dienvidu piegāzes, kas viņa robežās.
Izgulējuši nakti, ēduši medu, Amulas vēžus un vēdzeles, dzēruši zeltainu vīnu, apdāvināti ar vīna stādiem un visādi lutināti, otrā dienā ierakstāmies viesu grāmatā, kur priekšā jau daudzi lieli un slaveni vārdi, un dodamies pāri krāšņajai Imulai uz lielceļa, kas ved uz Sabili. Bet esam pārāk ilgi nodzīvojuši viesmīlīgajās Busēs. Jo, kad tiekam pilsētiņā, pulkstens jau tik daudz, ka par dārgu naudu jāņem vieglais auto, lai laikā tiktu Stendē un vakarā Rīgā.
Ekskursantiem, kas apmeklē Kurzemes Šveici, uz siltāko gribētos ieteikt neapmierināties ar lielo Abavas leju vien, bet pagriezt nelielu līkumu uz nesalīdzināmi skaistāko Imulas ieleju pie Buses pilskalna, kur nodomāts visā drīzumā celt ekskursantu māju vismaz divdesmit personām. Ne tikai nakti izgulēt - te varēs pat padzīvot, kam prieks un vaļa.
un te atbilstošais ieraksts Viesu grāmatā
Teikas
Teikas
Kādreiz Buses pilskalnā (netālu no Matkules) pacēlusies bagātnieka pils. Apkārt pilij ir bijusi upe, kura vēl tagad ir redzama. Bet tad pils sākusi slīdēt arvien dziļāk un dziļāk zemē. Un kādā dienā tā pavisam pazudusi. Blakus pilskalnam atrodas mazāks kalniņš. Šo kalniņu sauc par Baznīcas kalniņu, jo šeit ir bijusi baznīca. Baznīca bijusi no koka, tāpēc ar laiku arī tā satrūdējusi un pazudusi. Uz šā Baznīcas kalniņa ir atrasts liels kamols ar dzelzs adatu un arī cilvēku kauli, kuri liecina, ka kādreiz šeit dzīvojuši ļaudis. Ar katru gadu ieleja starp pilskalnu un Baznīcas kalniņu vairāk iegrimst. Tas izskaidrojams ar to, ka upe zemes apakšējos slāņus arvien vairāk izgrauž, tāpēc ari ieleja arvien vairāk iegrimst. Tagad šajā pilskalnā notiek dažādi sarīkojumi un nodarbības.
Uz Buses pilskalna kāds zēns ganījis govis. Reiz pie zēna pienākusi princese un devusi tam ēst. Princese došot zēnam divas nedēļas ēst. Pēc divām nedēļām nogrimušā pils uzcelšoties, bet lai nesakot nevienam. Tēvs prasījis mājās, kāpēc zēns neēdot, ja neteikšot, tad nopēršot. Zēnam bijis bail no pēriena, un viņš izstāstījis visu par princesi. Tad arī pils nogrimusi otrreiz. Pils vietā radies caurums. Ļaudis caurumā laiduši virves, bet līdz dibenam virves nav sniegušās. Stāsta, ka, ejot pa pilskalnu, varot dzirdēt bērna raudāšanu.
Matkules pagastā esot viens pilskalns, un uz to pilskalnu bijusi pils un baznīca. Pils nogrimusi, un baznīca arī. Pēc simts gadiem gar pilskalnu garām gājis viens puisis. Viņš redzējis pie pilskalna stāvam vienu jaunavu, bet tā jaunava bijusi viscauri zaļa. Jaunava prasījusi, kur viņš ejot. Puisis atbildējis, ka ejot meklēt darbu. Jaunava teikusi, lai nākot pie viņas strādāt. Puisis nebijis no bailīgajiem un prasījis, kas labs būšot jāstrādā. Jaunava atteikusi, ka nekas liels jau nebūšot, tik ķieģeļi jāpārkraujot no vienas vietas uz otru. Puisis bijis ar mieru, tad jaunava paņēmusi viņu pie rokas, apvedusi trīs reizes ap pilskalnu, un viņi nonākuši pie tādas kā ejas, ko agrāk puisis nebijis redzējis. Viņi gājuši pa to eju labu gabalu, līdz nonākuši pie ķieģeļiem, bet ķieģeļi bijuši zaļi, tur degusi viena svece, lai redzētu strādāt. Kad viņš savas stundas nostrādājis, jaunava viņam samaksājusi divus rubuļus, bet arī tie bijuši zaļi. Jaunava sacījusi, ja iziešot ārā, tad tie palikšot tādi kā visas naudas. Puisis izgājis ārā un apskatījies, kādi tie rubuļi izskatās, un bijuši tādi paši kā visas naudas. Nākošā dienā puisis atnācis tai pašā laikā un tai pašā vietā. Puisim atkal bijis jākrauj ķieģeļi. Bet, kad viņa viņam maksājusi, viņai bijuši uz zaļās miesas tādi balti plankumi, graša lielumā. Puisim palicis bail un viņš nākošā dienā nav vairs gājis. Pēc kāda laika puisis gājis atkal gar pilskalnu, bet viņš to notikumu ar jaunavu bijis aizmirsis. Jaunava prasījusi puisim, kāpēc viņš vairs nenākot pie viņas strādāt. Viņš atteicis, ka nepatīkot vairs nākt pie viņas strādāt. Jaunava uzreizi izteikusi: "Simts gadu gulēju, gulēšu vēl simts gadu. Tu mani varēji izglābt, bet nu nekā." Un uzreiz izgaisusi.
Kādam vīram, kas, nakti noguris, apgūlies Buses pilskalnā, parādījies šķirsts ar zelta naudu un iegrimis kalnā atpakaļ. Vīrs to pastāstījis saviem paziņām, un kādu nakti, Dievu pielūguši, devušies kalnā rakt. Pirms rakšanas norunājuši, ka naudu izdalīs visiem - i bagātiem, i nabagiem. Tiešām šķirstu arī atrakuši. Un, kad to atvēruši, tas tiešām bijis pilns ar zelta naudu. Vīriem kārdinājums bijis par lielu, un tie vienojušies savus pūliņus citiem neizdalīt. Tikko to pateikuši, šķirsts aizvēries, iegāzies vēl dziļāki, un bedre pati aizbirusi. No zemes apakšas kāds teicis: "Simts gadus gulēju, simts gadus gulēšu vēl." Vīri izbijušies un aizbēguši.
Buses pilskalnā senos laikos bijusi stalta pils. Bet, kad ienaidnieki aplenkuši pili, tā pa nakti iegrimusi kalnā. Tikai vēlāk kalna galā atraduši caurumu. Ja šinī caurumā ielaiduši pīli, tā pēc kāda laika izpeldējusi Imulas upē.
Google Sites
Report abuse